JĒKABPILS NOVADS
Kā vanaga spārni atplesti lidojumam, abiem Daugavas krastiem piekļāvies Jēkabpils novads, kuru upes ūdeņu plašais klaids gan šķir un dala, gan vieno un cieši tur kopā. Tas īsti neatdod Latgalei Krustpils pusi, tas neļauj pilnībā saaugt ar Sēlijas plašumiem Jēkabpils krastam. Un pilsēta – savdabe tā īsti nepieder nevienam novadam. Jo ir Daugavas izauklēta. Daugavai piederošā. Krustcelēs noliktā.
Jēkabpils izaugusi Daugavas krastos, - vietā, kur šķīrējupes straume, atdūrusies gleznaino salu pudurī, sāk viļņoties un mētāties līkumu līkumos. Priekšā plaši žviru sanesumu sēkļi un plati akmens sliekšņi, kam jātiek pāri. Tā ir Daugavas vislielākā krāce, kas aizstiepjas četru kilometru garumā un no senseniem laikiem skaitās upes braucēju lielākais bieds.
Iespējams, ka šis bīstamais ceļa posms bija iegansts, lai tālu zemju kuģotāji vispirms piestātu krastā un atvilktu elpu. Viņiem radās tikai nojausma par pasauli, kas nebeidzas aiz tālākā upes līkuma. Iespējams, tā radās mīts, ka Daugava sākas debesīs – nezināmā un nesasniedzamā vietā, - tomēr atnāk līdz katram, kas dzīvo tās krastos.
Šodien Jēkabpils novadu veido valstspilsēta - Jēkabpils, divas pilsētas – Aknīste un Viesīte, un 22 pagasti - Aknīstes, Asares, Gārsenes, Ābeļu, Dignājas, Dunavas, Kalna, Leimaņu, Rubenes, Zasas, Atašienes, Krustpils, Kūku, Mežāres, Variešu, Vīpes, Salas, Sēlpils, Elkšņu, Rites, Saukas, Viesītes pagasti.
Jēkabpils novada tautas atmiņu var salīdzināt ar upi, kas plūst cauri laikam: pagātne, tagadne un nākotne kopā veido laika plūsmu, kurā mēs dzīvojam. Novadnieki zina seno teicienu par to, ka divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē nav iespējams, tā plūst un mainās līdz ar mums. Taču tā vienmēr paliek upe, nevis vienkārši ūdens plūsma, kamēr vien tai ir savs vārds un nozīme Jēkabpils novada cilvēku apziņā, kas dzīvo tās krastos.
Novads lepojas ar savu kultūrvēsturisko mantojumu, ko iemieso daudzi kultūras pieminekļi un objekti, vēsturiskas personības un vietējās tradīcijas, kurās spēcīga ietekme ir Sēlijas kultūrtelpai.
JĒKABPILS
Leģenda vēsta, ka 1670. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs ieradies medībās un mežā pie Daugavas nomedījis lūsi. Apdzīvotai vietai pie Salas kroga, kur hercogs bija apmesties, veiksmīgu medību pārņemts, viņš dāvāja pilsētas tiesības un sev par godu deva vārdu Jacobstadt, ko mūsdienās pazīstam kā Jēkabpili.
Tam par godu Jēkabpils Vecpilsētas laukumā pilsētas viesus sagaida pilsētas simbols – lūsis. Runā, ka vēlēšanās, kas iečukstēta tam austiņā, piepildoties.
Daugava kā tirdzniecības maģistrāle, kā kara ceļš, kā robežupe atnesusi pilsētai tik dažādus kultūras uzslāņojumus, ar kuriem reti var lepoties citas pilsētas. Šīs vērtības pilsētas iedzīvotāji godā un sargā kā daudznacionālās Jēkabpils savdabību. Zīmīgi, ka kreisā krasta siluetā, kas krāšņi skatāms uz vakara saules pielietā Daugavas fona, visskaidrāk izceļas pareizticīgo Svētā Gara baznīcas kupoli. Te atrodas arī Latvijā vienīgais vīriešu klosteris.
Savukārt labajā krastā – Krustpils pilī glabājas senākās, no 13. gadsimta apzinātās un vāciskās kultūras ietekmē tapušās vērtības, kā arī citu gadsimtu liecības līdz mūsdienām.
Ikdienā šķietami neuztverama vērtība ir abos pilsētas krastos saglabājušies pilsētas vēsturiskie centri, vecais ieliņu tīkls. Seno, skaisto un vērtīgo var atrast ne tikai pilī un cēlajos dievnamos. Upes kreisajā krastā pilsētas centra veidolu lepnāku padara bijušās apriņķa skolas ēka ar masīvām kolonnām galvenajā fasādē, kas celta 1820. gadā. Arī bijušās Miertiesas ēka (tagad - novada dome), kas celta 1880. gadā ar eklektikas stilā bagātīgi profilētām logu apmalēm un dzegām greznotu fasādi. Abpus Daugavai – senākās ielas var lepoties ar daudziem no īpašiem profilētiem sarkanā māla ķieģeļiem celtiem, fasādēs grezniem namiem, kas veido Jēkabpils vaibstus. Savdabīgi vērtīgi ir koka dzīvojamie nami, kas atspoguļo tautas celtniecības tradīcijas un skolotu amatnieku prasmi. Tur redzams gan vecticībnieku būvgaldnieku paliekošais ieguldījums koka arhitektūrā, gan no Latgales nākušās tradīcijas – veidot ar blīvu sētu un vārtiņiem norobežotu pagalmu.
Tam visam var pavirši paskriet garām un neapzināties, ka no vecpilsētas klātbūtnes, no cilvēkam tuvā, aptaustāmā, ērtā mēroga pasmeļama enerģija un gūstams spēks. Jēkabpils katru rītu mostas blakus Daugavai. Tās abi krasti pārsteigti saskatās, jo atkal kaut kas ir mainījies.
VIESĪTE
Vien pusstundas braucienā no Jēkabpils viesus gaida Sēlijas sirds – Viesīte. Tagadējās Viesītes priekšvēsture centrējās kādreizējā Sēlpils tirdzniecības miestā, kas atradās Sunākstē, bet pilnīgi izmira 1710. gada lielajā mērī. Vēlāk – ap 1890. gadu, ceļu krustojumā no Jaunjelgavas uz Rokišķiem un no Jēkabpils uz Neretu, ap Āžu krogu uz Eķengrāves muižas zemes sāka veidoties amatnieku un sīktirgotāju miests. Šis rosīgā vieta pamazām evolucionēja par Viesīti, līdz 1928. gada 7. februārī ieguva pilsētas tiesības. Savu nosaukumu Viesīte aizguva no upes un ezera vārda.
Taču vēl agrāk te, - netālajā Sunākstes un Vārnavas areālā, sāka veidoties neliels Kurzemes hercogistes kultūras centrs ap mācītāju Stenderu un muižnieku Bolšvingu. Te tapa Vecā Stendera izcilie darbi “Augsta gudrības grāmata” (1774), “Latviešu gramatika”(2.izd. 1783), viņa “Latviešu – vācu vārdnīca” (1789), pirmie laicīgie raksti latviešu valodā. Vairākās paaudzēs te darbojās Stenderu dzimta.
Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, Viesītes centrā darbojas muzejs “Sēlija”, kas iemūžina un glabā seno sēļu cilts un Sēlijas kultūrvēsturiskā novada mantojumu, dzīvesziņu un tradīcijas. Muzejā skatāms rekonstruētais šaursliežu dzelzceļa komplekss, kā arī amatniecības centrs ar tekstila un kokapstrādes darbnīcām. No laikiem, kad Viesītes dzīvi noteica šaursliežu dzelzceļš, saglabājusies lokomotīve ar vienu pasažieru un vienu preču vagoniņu, platformu un divām drezīnām.
Viesītes vēsturiskajā centrā atrodas medicīnas profesora Paula Stradiņa piemiņas istaba. Viesītieši glabā profesora piemiņu, pārstāsta līdzgaitnieku atmiņu stāstus par izcilo personību, gara aristokrātu, vienkāršo dakteri Paulu Stradiņu un viņa dzimtu.
1939. gadā tika uzbūvēta Viesītes Brīvības evaņģēliski luteriskā baznīca. Brīvības vārdā to nosaukt bija nolemts vēsturisku notikumu iespaidā, kad baznīcas vietā 1919. gadā norisinājās Latvijas neatkarības cīņas.
Viesītei ir sava pils – pašā pilsētas centra uzkalnā. Pils arhitektonisko ieceri L. Skuja ņēmis no seno sēļu pils prototipa. Tā celta 1992.-2001. gadā un aizvien ir lielākā un modernākā kultūras pils Latvijas laukos.
AKNĪSTE
Pirmo reizi vārds Aknīste vēsturiskajos avotos parādās 13. gadsimtā. Tā sākusi veidoties Saltupes pilskalnā. Tautā šo pilskalnu sauc arī par Franču Skansti, saistot to ar 1812. gada Napoleona karaspēka ienākšanu Aknīstē.
18. gadsimtā Aknīstē atradās viena no lielākajām baronu Tīzenhauzenu muižām. Ir bijis laiks, kad pilsētiņa piederējusi Kurzemes – Zemgales hercogistei. Vairāku gadsimtu līkločos Aknīste ir piederējusi arī toreizējās Lietuvas Kauņas guberņai.
Netālu no Aknīstes, pašā Lietuvas pierobežā atrodas Gārsene – viena no skaistākajām vietām Sēlijā. Dienvidsusējas upe, kas līkumo pa dziļu senleju, Zuju un Vecmuižas ezers, kurā esot nogrimusi pirmā Gārsenes pils ar visu dimanta gaili torņa galā, mazas upītes, dīķi, diži akmeņi un vareni koki padara šo vietu īpaši gleznainu. Gārsenes rota un lielākais lepnums ir 1860. gadā neogotikas stilā celtā Gārsenes pils ar muižas kompleksu, baznīcu un kapliču.
Parku ap jaunuzcelto pili ar daudziem īpatnējiem un dižiem kokiem, alejām, tiltiņiem, dīķiem un soliņiem pils īpašnieki sāka veidot jau 19. gadsimtā. Kopš tiem laikiem saglabājušās vairākas romantiskas atpūtas vietas, kuras papildina Dienvidsusējas upītes senlejas stāvkrastos izveidotas skaistas takas ar atpūtas vietām. Takās sastopami vairāk nekā 40 unikāli dabas objekti un visi Gārsenes ievērojamākie arhitektūras un kultūrvēstures pieminekļi.
Gārsenes takas vijas gar jautro un dzīvespriecīgo Dienvidsusējas upi, kurai netīk rāms plūdums. Draiski līkumodama, tā izgrauzusies cauri dolomīta slāņiem, veidojot loku lokus. Pa celiņiem gar upi jāiet lēni, mierīgi un dziļi elpojot, jo pat gaiss te ir īpaša spirgtuma pilns, bet takas malās jāapskata daudz brīnumainu dabas veidojumu, koku un akmeņu.