Apraksts
PLOSTNIECĪBA - NE TIKAI AMATS, BET ARĪ DZĪVESVEIDS
- Kopš 16. gs. sākuma cilvēki Daugavas straumi izmantoja kā vislētāko koku transportēšanas veidu. Buru kuģu laikos pludināja mastu kokus, ko eksportēja uz Rietumeiropas būvētavām. Vēlāk - būvbaļķus, papīra un stutmalku.
- Daugavas plostniecības vēsturē rekordskaitlis tika sasniegts 1911. g. - 22 121 plosts. Pludināšanas darbos bija nodarbināti ap 40 000 cilvēku. Latvijas pirmās brīvvalsts gados Daugavu izmantoja kā nozīmīgāko transporta ceļu, lai no Krievijas un Latgales mežiem pludinātu kokus.
- Arī Sēlijas mežos ziemās skanēja zāģu dziesma, kur tika sagatavoti koki pludināšanai. Zemnieki un saimnieki ar zirgu pajūgiem, veda kokus līdz Daugavai, kur bija ierīkotas vairākas krautuves, piemēram, Cukuriņos, Dunavā, līdz pat Jēkabpilij. Tur koku grēdas krājās līdz pavasarim. Tiklīdz Daugavā bija izgājis ledus, pie upes sāka pulcēties vīri, lai sāktu plostu siešanu. Plostu sējēji bija rūdīti un skarbi vīri, saulē un vējos nobrūninātām sejām ar lielām plaukstām kā lāpstām, viņi šos darbus veica ik gadu.
- Bija gadi, kad arī šeit pie Daugavas strādāja 400 līdz 450 cilvēku. Daugava bija maizes devēja gandrīz katrai dunaviešu ģimenei. Cienīts un pārmantojams no paaudzes uz paaudzi bija smagais, bīstamais plostnieka amats. Tā bija īsta vīru daļa - nebaidīties saules svelmi vai aukstos rudens lietus, tumšās naktis uz upes, krāces un akmeņus, viltīgās straumes un atvarus.
- Plostnieki veica darbu, kur bija vajadzīga drosme un izveicība, zināšanas un gudrība, jo pat neliela kļūme te varēja maksāt dzīvību. - Kad plosti bija sasieti, vīri paņēmuši siltāku apģērbu un pārtikas maisus devās ceļā. Reizēm ūdens līmenis bija liels, tad līdz Rīgai varēja aizbraukt dažās dienās, bet reizēm vairākās nedēļās. 20. gs. viņu ceļā radās šķēršļi - spēkstaciju dambji, padarot plostu laišanu neiespējamu. Pēc Ķeguma HES uzcelšanas plostus pludināja līdz Jaunjelgavai, bet pavisam šī daudzu Daugavas krastos dzīvojošo galvenā nodarbe tika izbeigta ar Pļaviņu HES celtniecību.
- Dunavā atradās viena no pēdējām krautuvēm (1965.g.). Vairs nebija vajadzības pēc plostu pludinātiem baļķiem, jo plostniecība zaudēja savu nozīmi. Mūsdienās vairs nav brīva ūdens ceļa līdz Rīgai.
- Daugavas krastos pārstāja smaržot pēc kokmateriāliem, uz upes naktī nemirdzēja plostu ugunskuri, neskanēja plostnieku skaļā sasaukšanās un dziesmas.
IZ DUNAVAS PLOSTNIEKU ATMIŅU STĀSTĪTA: (Atmiņās dalījušies plostnieki no Dunavas pagasta) - Dunavas apkārtnē bija vairākas krautuves, strādāja 4 brigādes. Vienā mēnesī brigāde varēja sagatavot un nopludināt 1 100 kubikmetri. Vienā plostā tika sastiprināti 150-200 kubikmetri baļķu. Plostā sastiprināja no 4 - 10 lāviņas (posmi), kuras sasēja no 6,5 metrus gariem baļķiem. - Sākotnēji plosta baļķus stiprināja kopā ar klūgām, kuras bija sagatavotas no egles mizas. Vēlāk klūgas tika nomainītas pret stieplēm. - Plosta airi sauca par drigalku, tā bija 11 metrus gara. - Lai nesastiprinātie baļķi nekur neaizplūstu, nācās taisīt zaplavas - sasienot pa 10 - 11 airiem kopā, veidojot tādu kā dārzu.
- Vairākkārt ir nācies stāvēt uz viena vaļēja baļķa Daugavā.
- Kad braucām garām Sudrabkalnam, vienmēr smaržoja pēc piedegušiem putraimiem, plostnieku sievas vārīja krupnīku (biezputru), ar ko parasti cienāja plostniekus. Tā tika dēvēta par putraimu salu. - Līdz Jēkabpilij ar plostu vajadzēja braukt visu nakti. Ceļu turpinot, ja pie Pļaviņām ķēra straume, nepilnas pusstundas laikā varējām būt Jaunjelgavā, kur parasti notika nakšņošana. - Nākošajā dienā plkst. 14.00 jau varējām būt ar plostu galapunktā - Ķegumā. - Lai uz plosta varētu sakurt ugunskuru, bija jāsaliek liela kārta ar velēnām, tad varēja kurināt. - Uz plosta parasti brauca 2 vīri, ja bija zemāks ūdens līmenis, vajadzēja braukt 4 vīriem. - Viens no vīriem bija korņiks, tas ir, kā kapteinis kuģim, kurš nesa atbildību par plosta nogādāšanu līdz galapunktam.
- Pie pludināšanas darbiem varēja labi nopelnīt, mēnesī no 150-180 rubļiem, kas tajos laikos bija liela nauda. Kolhoza darbos maksāja tikai 5-10 kapeikas dienā. - Daudz smagāk bija strādāt ziemā, kad nācās cīnīties ar ledaino Daugavas ūdeni. Šādās reizēs mūs glāba 100 grami grādīgā. - Un tomēr, baļķu pludināšana bija laba dzīve. Darbs nebija grūts, bet nebija arī viegls, bija interesanti!
Atceroties šos būtiskos plostniecības notikumus, 1991.g. 28.09. tika uzstādīts tēlnieka Viļņa Titāna veidotais piemiņas akmens,,Daugavas plostniekiem" iepretī Dunavai, Daugavas krastā, seno plostu siešanas vietā.