Apraksts
Kurzemes un Zemgales hercogistes saimniecisko attīstību kavēja transporta ceļu trūkums no tās austrumu gala līdz daudz attīstītākajam Lielupes baseinam un Baltijas jūras ostām.
Lai apietu ūdensmuitu un dažādus eksporta aizliegumus, hercogs Jēkabs izplānoja iekšzemes kanālu sistēmu, izrokot kanālu no jūras uz Kaņiera ezeru, un caur Slocenes upi to savienojot ar Lielupi pie Slokas. Tālāk Slocenes upi bija plānots savienot ar Abavas augšteci un saslēgt ar Ventas ūdensceļu. Savukārt Daugavas pieteku Egloni (Eglaini) Augšzemē bija paredzēts savienot ar Susējas pieteku Vilkupi.
Pēc Hercoga Jēkaba rīkojuma aptuveni 400 racēju 1667. gada rudenī četras nedēļas raka lielu grāvi pa Dienvidsusējas pietekas Vilkupes gaitu, lai cauri purviem savienotu to ar Daugavas pieteku Eglonu.
Salam iestājoties, darbus pārtrauca. Hercoga Jēkaba radinieks, Biržu pils īpašnieks Boguslavs Radvils solīja dot palīgā 2000 racēju. Rīgas rātes uzdevumā tirgotāji Joahims Hārdelofs un Francis Murers pa ceļam uz Subati devās izlūkot kanāla būvdarbus. Viņi ziņoja, ka jaunais grāvis izrakts virzienā uz Eglaini līdz Budberga krogam pie Vilkupes. 1668. gadā uz kanāla rakšanas vietu sūtīja inženieri J. Svenburgu, kas ziņoja, ka "jaunā grāvja" rakšanas darbi ir turpinājušies arī ziemā. Grāvis bija izrakts pusjūdzes garumā (vairāk nekā 3 km), 2—3 asu (ap 3—4,5 m) platumā un 2 pēdas (ap 50 cm) dziļumā.
Pie pašas Eglaines gan bija tikai pēdu dziļa ūdens rene, jo rakšanas darbus bija apgrūtinājusi cietā grunts, kas atradās zem purvainā slāņa 3—5 pēdu dziļumā. Taču teiktais liecina, ka kanāla trase bija "noieta" visā garumā.
1668. gada aprīlī Rīgas pilsēta Zviedrijas ķēniņa vārdā pieprasīja kanāla rakšanas darbus pārtraukt un tie vairs neatsākās
Lai apietu ūdensmuitu un dažādus eksporta aizliegumus, hercogs Jēkabs izplānoja iekšzemes kanālu sistēmu, izrokot kanālu no jūras uz Kaņiera ezeru, un caur Slocenes upi to savienojot ar Lielupi pie Slokas. Tālāk Slocenes upi bija plānots savienot ar Abavas augšteci un saslēgt ar Ventas ūdensceļu. Savukārt Daugavas pieteku Egloni (Eglaini) Augšzemē bija paredzēts savienot ar Susējas pieteku Vilkupi.
Pēc Hercoga Jēkaba rīkojuma aptuveni 400 racēju 1667. gada rudenī četras nedēļas raka lielu grāvi pa Dienvidsusējas pietekas Vilkupes gaitu, lai cauri purviem savienotu to ar Daugavas pieteku Eglonu.
Salam iestājoties, darbus pārtrauca. Hercoga Jēkaba radinieks, Biržu pils īpašnieks Boguslavs Radvils solīja dot palīgā 2000 racēju. Rīgas rātes uzdevumā tirgotāji Joahims Hārdelofs un Francis Murers pa ceļam uz Subati devās izlūkot kanāla būvdarbus. Viņi ziņoja, ka jaunais grāvis izrakts virzienā uz Eglaini līdz Budberga krogam pie Vilkupes. 1668. gadā uz kanāla rakšanas vietu sūtīja inženieri J. Svenburgu, kas ziņoja, ka "jaunā grāvja" rakšanas darbi ir turpinājušies arī ziemā. Grāvis bija izrakts pusjūdzes garumā (vairāk nekā 3 km), 2—3 asu (ap 3—4,5 m) platumā un 2 pēdas (ap 50 cm) dziļumā.
Pie pašas Eglaines gan bija tikai pēdu dziļa ūdens rene, jo rakšanas darbus bija apgrūtinājusi cietā grunts, kas atradās zem purvainā slāņa 3—5 pēdu dziļumā. Taču teiktais liecina, ka kanāla trase bija "noieta" visā garumā.
1668. gada aprīlī Rīgas pilsēta Zviedrijas ķēniņa vārdā pieprasīja kanāla rakšanas darbus pārtraukt un tie vairs neatsākās