Apraksts
5.- 8 gs. protobaltu apmetnes vieta.
Atašienes pilskalnu 1925. gada vasarā atklāja Ernesta Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 25.augustā pilskalns tika fotografēts, uzmērīts un aprakstīts, pēc tam 1926.gadā iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.
E. Brastiņš pilskalna aprakstā minējis, ka pilskalns, kas saukts par "Piļigoru" (nosaukums, kura pirmā puse ir latviska, bet otra – krieviska, apkārtni bija kolonizējuši kreivi) bijis ierīkots kādā smilšainā, ap kilometru garā kauprē, pilskalna daļu norobežojot ar vaļņiem un grāvjiem. Šai apvidū, vispārspriežot, nevarēja nekādu pilskalnu sagaidīt, jo apkārtne ir līdzena, pārņemta plašiem purviem un mežiem, kas maz noderējusi ļaužu mītnēm senatnē.
Pilskalnam izraudzītā vieta ir samērā lēzena un tikai 12 m augstāka par apkārtējiem purviem. Nocietināšanai lietoti katrā galā 3 ierakumi un tik pat daudz uzbedumi. Pavēršoties gar sāniem šie zemju darbi pārvēršas terasēs. Pa vidu ierakumiem abos galos samanāma ieejas vieta.